Konformisms, pakļaušanās autoritātēm ir jautājums, kura izpēte īpaši aktuāla kļuva pēc otrā pasaules kara nežēlīgajiem notikumiem. Kāpēc daži ir gatavi bezierunu paklausībai autoritātēm, kamēr citi ne? Kā pakļaušanās autoritātēm un sociāli pieņemtiem uzskatiem noved pie aizspriedumiem un ksenofobijas (nepatikas pret visu svešo)?
Pētnieki uzkata, ka pamati tiek ielikti jau agrīnā bērnībā un saistīti ar vecāku audzināšanas stilu. Novērots, ka vecāki, kas izteikti atbalsta vispārpieņemtas patiesības, paražas un respektē cilvēkus ar augstu statusu, dod priekšroku autoritāram audzināšanas stilam un veicina pakļāvību arī bērnā.
Lai gan bērnu turpmākajā attīstībā ietekmēs arī citi faktori, Minesotas universitātes pētnieki norāda, ka jau 3-4 gadu vecumā ir novērojamas iezīmes, kas pieaugušo vecumā izpaustos kā autoritārisms- noslēgtība pret jaunām idejām, paļaušanās uz automātiskiem, nepārdomātiem spriedumiem un lēmumiem.
Visi bērni zināmā mērā uzticas pieaugušos viedoklim un autoritātei, tomēr autoritāru vecāku bērni lielākā mērā uzticējās pieaugušajiem, kas atbalsta vispārpieņemtos/pareizos uzskatus, kā arī nepazīstamiem pieaugušajiem, tikai tāpēc, ka tie ir pieaugušie.
Bieži dzirdami nostalģiski apgalvojumi, cik klausīgi bija bērni agrāk, savukārt tagad runā pretī. Varbūt, ka tas nemaz nav slikti, ja spēj runāt vai vismaz domāt paši. Ja nepieciešams arī pret…
Audzināšanas stili
Lai gan katrā ģimene attiecības starp vecākiem un bērniem ir unikālas, pētnieki izmantot dažādas klasifikācijas, lai tās iedalītu pēc būtiskākajām pazīmēm un pētītu to ietekmi uz bērnu attīstību. Viens no tradicionāliem dalījumiem apskata autoritāru, autoritatīvu, visatļaujošu un neiesaistītu audzināšanas stilu, kas raksturo, cik lielā mēra vecāki ir iesaistīti bērna dzīvē, cik lielā mērā nosaka prasības, ir atsaucīgi pret bērna vajadzībām.
Autoritārā audzināšanas stilā tiek sagaidīts, ka bērni sekos striktiem vecāku noteikumiem. Pārkāpumi tiek sodīti. Autoritāti vecāki nereti neuzskata par vajadzīgu izskaidrot noteikumu iemeslus vai norāda: „Tāpēc, ka es tā teicu.”
Autoritatīvā audzināšanas stilā ir skaidri noteikumi, kas bērna jāievēro, tomēr tas ir daudz demokrātiskāks. Vecāki ir atsaucīgi pret bērnu vajadzībām, gatavi uzklausīt un atbildēt uz jautājumiem. Vairāk tiek izmantotas atbalstošas, nevis sodošas metodes.
Visatļaujoša audzināšana– maz prasību un disciplīnas. Vecāki neizvirza prasības, bet parasti ir atsaucīgi, labprāt komunicē ar bērniem, bet izvairās no konfrontācijas, paļaujas uz bērnu pašregulāciju. Vecāki ir kā draugi.
Neiesaistīta audzināšanas stils– maz prasību, zemā iesaiste un maz saskarsmes ar bērnu. Lai gan tiek apmierinātas bērna pamatvajadzības, vecāki ir atsvešināti no bērna un neinteresējas par viņa dzīvi.
|