Zemes ūdens „asinsriti” regulē ekosistēmu dabiskās funkcijas. Ūdens sistēmas regulācijā svarīgi ir meži, mitrāji un citas ekosistēmas. Meži darbojas kā filtrs, kas attīra vidi no kaitīgajām vielām un regulē ūdens apriti, uzņemot un izdalot mitrumu. Mitrāji piesaista un absorbē ķimikālijas un kaitīgās vielas. Saldūdens ekosistēmas, piemēram, kalnu ekosistēmas regulē tādu vielu apmaiņu dabā, kas ir izšķiroši svarīgas ūdens kvalitātei.

Samazinoties dabas daudzveidībai un mainoties klimatam (un ar to saistītas arī nokrišņu izmaiņas), samazinās tīra dzeramā ūdens resursi. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc krītas saldūdens kvalitāte, ir eitrofikācijas process, - ūdenī nonāk pārāk daudz lieku barības vielu no ārpuses, un tās izmaina līdzsvaru ekosistēmās.

Kontakts ar piesārņotu ūdeni palielina saslimšanas risku ar slimībām, kuru izraisītāji ir ķīmiskais un bioloģiskais piesārņojums, piemēram, dažādas gremošanas trakta saslimšanas. Gandrīz miljardam planētas iedzīvotāju nav pietiekamas piekļuves tīram dzeramajam ūdenim. Divi miljoni cilvēku ik gadu nomirst no cēloņiem, kas saistīti ar netīru ūdeni, notekūdeņu attīrīšanu un higiēnu.

Bioloģiskajai daudzveidībai un ekosistēmu līdzsvaram ir nozīmīga ietekme ne tikai uz ūdens kvalitāti, bet arī pieejamo daudzumu. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem turpmāko 50 gadu laikā sagaidāms pieprasījuma pieaugums pēc ūdens par 30 līdz 85 procentiem. Vistiešāk ūdens trūkumu izjutīs attīstības valstu iedzīvotāji.