“Tas ir tāds skatiens, kas, gribot, negribot, izsauc manos bērnos reakciju: „Kas? Kas ir tas, ko tu vēlies, tēti?”

Un viņi pat to neizsaka ar vārdiem. Viņi to pasaka ar smaidu. Viņi to pasaka ar emocijām, kas ļauj noprast, ka viņi saņem mīlestību. Viņi to jūt.” ... Lasīt tālāk »

Vienu dienu tētis un viņa bagātā ģimene aizveda savu dēlu uz laukiem ar mērķi parādīt, cik nabadzīgi cilvēki var būt.
Viņi pavadīja diennakti kādā fermā pie ļoti nabadzīgas ģimenes. Kad viņi devās mājup, tētis jautāja dēlam: „Nu, kā Tev patika šis brauciens?”
„Ļoti labi, tēt!”
„Vai redzēji, cik nabadzīgi cilvēki var būt?”
„O, jā!”
„Un, ko Tu iemācījies?”
Dēls atbildēja: „Es redzēju, ka mums ir mājās suns, bet viņiem ir četri. Mums ir baseins, kas stiepjas līdz pagalma vidum, viņiem ir upe, kurai nevar redzēt galu. Mums ir lampas dārzā, kas dod gaismu, viņiem ir zvaigznes. Mūsu iekšējais pagalms sniedzas līdz žogam, viņiem pieder viss horizonts.”

Kad mazais zēns bija beidzis, tētis bija sēdēja kā mēms.
Viņa dēls piebilda: „Paldies tēt, ka parādīji, cik „nabadzīgi” mēs esam!”

Vai nav taisnība, ka lielāka nozīme ir tam, kā Tu skaties ... Lasīt tālāk »